Josifs Elgurts ir cilvēks ar neparastu likteni, kas viņu izvadījis pa smagiem pārbaudījumiem. Kā pusaudzis viņš tirdījās Kišiņevas geto, kur bojā aizgāja viņa tuvākie piederīgie. Vēlāk viņš pabeidza Latvijas Mākslas akadēmiju. Un šajā pārdzīvojumu mijiedarbībā piedzima un veidojās viņa pasaules uzskati - klusais prieks, rimtīgās skumjas un viedā attieksme pret paša eksistenci. Starp citu - mākslinieks publiski apsolījis, ka drīz ielūgs mūs apmeklēt jaunu personālizstādi, kurā eksponēs nevis miniatūras, bet lielus, iespaidīgus darbus.

Ielā, kurā atrodas bērnu universālveikals "Detskij Mir", agrāk stāvēja maza veca māja ar ķieģeļu jumtu. Tajā pēc darba beigām allaž sanāca skursteņslauķi, lai nomazgātos un patērzētu. Reiz vakara pusē tur ieradās arī cilvēks, kurš gribēja ar viņiem iepazīties. Skursteņslauķi izskatījās gluži kā tradicionālajās gleznās, visi melnās drēbēs, kuras izgaismoja tikai blāva lampiņa. Skursteņslauķi pareizi saprata mākslinieka ieceri un izteica gatavību pozēt viņam. Viņu brigadieris krāja gleznu un zīmējumu reprodukcijas. Toreiz viņiem pat bija savs orķestris, īsi sakot, māksla viņiem nebija vienaldzīgs jēdziens. Kautrīgais mākslinieks neieradās pārāk bieži, jo baidījās, ka varētu skursteņslauķiem apnikt un traucēt viņus darbā.

Arī šodien viņš savā logā bieži redz skursteņslauķus uz apkārtējo māju jumtiem - draudzīgā sabiedrībā ar kaimiņu kaķiem. Bet savu dzīvokli viņš tikai zīmējumos izdaiļo ar mājas runci, kurš daudzu otu ielenkumā rotaļājas ar rudenīgu kļavas lapu.

Daudzi uzskata mākslinieku Josifu Elgurtu par lielformāta gleznu autoru. Savas miniatūras viņš, paša vārdiem runājot, veidojis "tāpat vien" - kad bija iecerējis kaut ko nopietnu, bet darbs negājis "no rokas"... Piedosim māksliniekam šo nepiemēroto kautrību, kas, iespējams, ir vieda koķetēšana. Jo saprotam, ka šajos "tāpat vien" zīmējumos ieguldīta liriska noskaņa.

Josifs Elgurts ir dzimis Kišiņevā. Bet tālā pagātnē. Par viņa dzimteni jau sen kļuvusi Rīga ar saviem pagalmiem, kaķiem, skursteņslauķiem un mazajām kafejnīcām. Māja, kas ir funkcionāli skaista. Māja, kurā negribas neko pārveidot. Un kālab gan? Galvenais, ka tajā ir audekls, papīra lapa vai papes gabals. Ir jaukāk radīt pašam savu īstenību, nekā izlabot citu radītu realitāti. Jo mērogi mēdz būt gluži atšķirīgi. Toties var bagātināt savu apkārtējo pasauli un justies tajā kā mājās. Tajā neiederas traģēdijas vai komēdijas rupjie kontrasti, to izgreznot var vienīgi ar mīkstiem, liriskiem piesitieniem...

Josifu Elgurtu allaž uzskatija par divu tematu gleznotaju. Vinš radijis izcilus interjerus (žanrs, kas bija populars 18. Un 19. Gadsimta, bet šobrid tikpat ka aizmirsts) un vel Elgurtu daudzinaja ka "Rigas nomalu apjusmotaju". Mazas majas, mazi pagalmi. Gaismojoši logi, aiz kuriem pulse sveša dzive (logi vina zimejumos tiešam un spid, un tas rada iespaidigu efektu). Un pari visam gulst skumiga gaisotne, vieglas melanholijas ena.

Nejauši novērojumi, kas izsauc skatītājā saprotošu smaidu. Izstādē eksponēti arī šo zīmējumu uzmetumi - raugoties šajās skicēs, var savām acīm pārliecināties no kādām "izejvielām veidojas māksla".

Viņš ir cilvēks ar grūtu, sarežģītu likteni. Viņš pārdzīvojis karu un ebreju geto. Bet viņa gleznās nav traģikas iezīmes. Tajās dominē skatpunkta apskaidrība. Tā ir lakoniska vienkāršība, kas īpatnēja maz pieredzējušiem jauniešiem, bet varbūt arī ilgos gados apgūtai dzīves izpratnei.

Kas un kā: Stāsta, ka nebija viegli pierunāt Elgurtu sarīkot šo izstādi, jo gleznotājs ir kautrīgs cilvēks. Dzīvē daudz cietušais ebreju zēns no Besarābijas, kurš uz savas ādas izjutis visas geto mocības, pēc tam rūdījies kara kaujās. Palicis dzīvs un kļuvis par mākslinieku. Mums visiem par prieku. Viņš ir vienlīdz teicams melnbaltajā grafikā, kā arī krāsainajā guaša tehnikā.

Vecāka gadagājuma izstādes apmeklētājus šīs pagātnes ainas dziļi aizkustina. Būtu interesanti izprast, kā to visu uztver jaunatne. Bet kāda gan šeit varētu būt atšķirība? Laimīgs ir tas, kam šī māksla iet pie sirds.

Nianses: Labi vien, ka līdzās dažām gravīrām izstādīti arī šo darbu uzmetumi. Tas bagātina iespaidus par izstādi, jo rada sajūtu par līdzdalību autora radošajā procesā. Secinājumi: prieks par to, ka ir tāds mākslinieks Elgurts.